Par alus etiķetēm un ne tikai

Ar šīs sarunas galveno varoni Ernestu Leimani iepazināmies nejauši. Tajā dienā, kad notika A.Griģa izsludinātā jaunās alus darītavas un alus šķirņu nosaukumu konkursa noslēgums. Arī E.Leimanis uz to bija uzaicināts kā viens no dalībniekiem. Viņš bija piedāvājis izstādīt savu alus pudeļu etiķešu kolekciju tad, kad jaunā alus darītava būs iekārtota un sākusi darboties. Man radās interese - kas tā ir par kolekciju? Nolēmām vēlāk satikties un parunāties. Uz tikšanos mans sarunas biedrs bija paņēmis līdzi tikai nelielu daļu no savas vismaz 5800 vienību lielās alus pudeļu etiķešu kolekcijas. Bet - tik un tā iespaidīgi! Izrādījās, ka E.Leimanis kolekcionē ne tikai alus pudeļu etiķetes, bet arī alus kausu un glāžu paliktnīšus, pastmarkas, diapozitīvus, monētas un citas lietas. Viņš ir pabijis visās bijušās Padomju savienības republikās, daudzās Eiropas valstīs un arī tādā eksotiskā valstī kā Koreja. Krietnu laiku bijis ekskursiju vadītājs. Dažādu piedzīvojumu un atgadījumu viņa mūžā nav trūcis. Šī saruna atspoguļo tikai mazu Ernesta Leimaņa raibās dzīves mozaīkas daļu.

Viens no jukušo pulciņa

 

- Mēs te, Liepājā, esam diezgan daudz, kā saku, jukušie, kas vāc un krāj dažādas lietas. Vispār jau mūs sauc par kolekcionāriem! Tā mēs šo to meklējam, atrodam, ja kādam ir divas vienādas vienības, maināmies. Tagad esmu pensijā un savai nodarbei varu atlicināt vairāk laika. Kolekcionēšanai ir raksturīgs ne tikai kādas lietas iegūšanas prieks, bet arī ļoti plaša informācijas apjoma apgūšana. Kad tavās rokās nonāk interesanta lieta, kaut vai etiķete, gribas zināt, no kurienes, kā tā cēlusies, kādi notikumi ar to risinājušies?

Pastāstīšu, ko esmu uzzinājis par Zviedriju. Izrādās, ka tur alus darīšanas pirmssākumi meklējami jau vikingu laikos. Tad brūvēja dzērienu no sarkanajām mušmirēm. Kad vajadzēja braukt pāri jūrai pie slavenajiem kuršu karotājiem, tad, pirms krastā kāpšanas, vīri šo dziru sadzērās un tikai pēc tam devās cīnīties. Gandrīz tāpat kā Afganistānas kara laikā, kad kareivjiem deva tabletes, lai radītu viņos nežēlību, bezbailību un zvēriskumu. Bet Zviedrijā uz šo brūvētavu bāzes pamazām radās arī alus fabrikas. Ja alu nelieto ar prātu, tad arī tas var kļūt zvērisks. Kamēr vēl nekrāju etiķetes, par tādiem vēstures notikumiem pat iedomāties nevarēju.

Lielā cieņā kolekcionāriem ir vecās etiķetes ar retiem defektiem. Ja pie spiedes, kas drukāja zināmu skaitu noteikto etiķešu bija pielipis kāds gruzītis, kas nedaudz sabojāja zīmējumu, šādu etiķeti kolekcionāri uzskata par ļoti vērtīgu un meklētu, jo tās ir liels retums.

Alus brūverim bija jāpielīp pie sola un galda

 

Par senajiem Liepājas alus brūžiem nav saglabājušās gandrīz nekādas ziņas. Esmu savācis informāciju par kādu duci brūžu, kas darbojušies Liepājā vai tās apkārtnē. Sākot no 16. gadsimta līdz mūsu dienām. Viens no slavenākajiem brūžiem piederējis kādam Jēkabam. Viņa darinātais alus bijis tik populārs, ka saukts par "Dāldera alu." Alu veduši mucās, kas pārdotas par vienu dālderi. Mūsu tagadējā naudā spainis šī alus maksātu kādus 10 santīmus. "Dāldera alus" piegādāts pat Kurzemes hercogam Jēkabam.

Līdz manīm nonācis nostāsts, kā jau pirms vairākiem simtiem gadu pārbaudīta sabrūvētā alus kvalitāte. Mūsdienās to sauktu par kvalitātes sertifikāta saņemšanu! Tad nu, lūk! Alus brūvētājam bijis vajadzīgs īpašs apģērbs, tas ir, uz bikšu dibena tāds kā liels ādas ielāps, uz kamzoļa no elkoņiem līdz aprocēm uzšuves no ādas un vēl liela ādas skotele. Vēl obligāti apjozta siksna, kas gatavota no vēršādas. Vēl meistaram jābūt septiņām pēdām garam galdam un trīs pēdas garam ozolkoka solam. Tiem bija jāstāv alus brūzī kā amata piederumiem. Reizi gadā ieradās rātskungs, lai pārbaudītu sabrūvētā alus kvalitāti. Izvēlējies vienu mucu un teicis: "No šīs man vienu stopu!" No šī stopa rātskungs alu uzlēja gan uz sola, gan uz galda un slapjajā vietā licis iesēsties iepriekš aprakstītajā apģērbā tērptajam meistaram. Pats rātskungs nesteidzīgi smēķējis trīs pīpes pēc kārtas un dzēris no stopa alu. Kad trauks tukšs un pīpes izpīpētas, licis meistaram celties kājās. Ja meistars dibenu nav varējis atraut no sola un elkoņus no galda, tad licence nākamajam gadam un tiesības tirgoties bija nodrošinātas, tas nozīmēja, ka alus ķermeņa siltumā labi sacukurojies un ir kvalitatīvs.

Pati pirmā alus pudeles etiķete

 

- Tas bija sešdemito gadu vidū, kad aizbraucu ekskursijā uz Bulgāriju. Tur, dzerot pašu lētāko "Pliskas" alu, sāku domāt, kādu interesantu suvenīru lai aizvedu uz mājām? Pie jūras paņēmu dažus gliemežvākus un no izdzertās alus pudeles atmiekšķēju etiķeti. Pēc tam iznāca braukt uz Somiju, Dāniju, Dienvidslāviju, Rumāniju un citām valstīm. Aizbraucu, nopirku alus pudeles un mājās vedu to etiķetes. Pašā sākumā kolekcionēju tikai tās etiķetes, kuras bija uz manis paša izdzertajām alus pudelēm. Etiķetēm otrā pusē rakstīju, kur un kad alus dzerts, bet tad pieredzējušie kolekcionāri aizrādīja, ka tādas aprakstītas nav derīgas. Pamazām sāku krāt etiķetes, kas pie manis nonāca citādākā ceļā. Tās atvedu no ārzemju ceļojumiem, sūtītas, dāvinātas. Kolekcija papildinās joprojām. Sarakstos ar citiem kolekcionāriem, savstarpēji maināmies.

Reiz bija tā. Dēls pārcēlās uz jaunu dzīvokli un pārveda arī tās savas mantas, kas bija glabājušās manās mājās. Kad bija atbraukusi smagā automašīna un krāvām mantas, sētā ienāca pastniece. Viņa teica: "Nu gan ir priecīga dieniņa! Jūs, Leimaņa kungs, laikam pārceļaties uz citu dzīvokli?" Kad jautāju, kādēļ tā priecājas, pastniece atbildēja, ka nu viņai nevajadzēšot vairs tās vēstuļu kaudzes nest, kas man pienākot vai katru dienu. Tomēr vieglāk būšot! Diemžēl nevarēju pastniecīti iepriecināt, jo es uz citu dzīvesvietu nepārcēlos.

Alus etiķetes man ir no visiem pasaules kontinentiem un no 56 valstīm, - Singapūras, Meksikas, Itālijas, Spānijas, Norvēģijas, Kolumbijas, Ķīnas, Kenijas, Ganas, Japānas, Īrijas un tā tālāk, un tā joprojām. Etiķetes glabāju, šķirojot tās pēc valstu nosaukumiem alfabēta kārtībā. Katrai valstij sava mape. No Meksikas etiķeti man atveda kāds paziņa un stāstīja, ka veselu nakti pudeli vajadzējis mērcēt ūdenī, lai varētu etiķeti atlipināt. Neesot bijis tik vienkārši kā iedomājies. Piemēram, Austrālijā ir 350 dažādu attēlu alus pudeļu etiķetes. Alus darītavas šajā valstī darbojas kopš 1840. gada, un alus šķirnēm etiķetes zīmējumi nav mainīti kopš tā laika. Tāda ir viņu tradīcija. Cik esmu noskaidrojis, visvecākās alus darītavas, kurās alu brūvē jau simtiem gadu, ir Vācijā.

Kolekcijas vecākā un, manuprāt, viena no vērtīgākajām etiķetēm ir mūsu pašu Latvijas alus Iļģuciema brūža zīme, uz kuras rakstīts "Pilzenes Eksport alus." Tai varētu būt gadu septiņdesmit. Tādas etiķetes bija uz pudelēm trīsdesmitajos gados. Lai šo etiķeti iegūtu, man nācās šķirties no 50 citām savas kolekcijas vienībām. Un pat tādām, kuras man bija tikai vienā eksemplārā. Ļoti sāpīgi! Tā jau tas ir, ka kolekcionāram visvērtīgākā lieta ir tā, kas visgrūtāk iegūstama, kas ir visretākā.

Etiķešu dēļ - uz miliciju!

 

Bieži vien, cenšoties tikt pie kārotās lietas, ir jārēķinās ar dažādiem vairāk vai mazāk patīkamiem kurioziem. It kā jau alus pudeļu etiķešu kolekcionēšana nav īpaši sarežģīta, bet reiz bija tā. Savulaik 80. gadu vidū biju aizbraucis ekskursijā uz Kamčatku, uz Petropavlovsku un pirmais, ko tur darīju, meklēju iespēju nopirkt kādu vietējā alus pudeli. Nonācis pie necila veikaliņa, redzēju, ka vīru rinda pie tā ir nesamērīgi gara. Bija izdomāts veids kā pelnīt. Tie, kas laikus bija aizņēmuši rindā vietu tuvāk kasei, savu vietu pārdeva par 2 rubļiem. Rindas bija tik garas, ka pēdējiem tajā stāvošiem bija maz cerību tikt pie kārotā trauka. Vēl tur bija tradīcija sastiķēt vienai alus pudelei. Nereti tās iegādē savas kapeikas ieguldīja pat pieci vīri un pēc tam ļoti korekti nodzēra savu piekto daļu. Alu šim veikaliņam pieveda tikai divas reizes nedēļā un tikai piecas kastes! Kad to biju noskaidrojis, sapratu, ka pie kārotā būs grūti tikt, bet veikala sētā pamanīju kastes ar tukšajām pudelēm. Jāiet paskatīties! Viena virs otras sakrautas četras kastes. Domāju, pārcilāšu pudeles un gan jau kāda etiķete atlips no pudeles bez mērcēšanas. Apskatīju visas kastes un veiksmīgi biju sadabūjis kādas četras etiķetes. Tikko grasos kastes salikt atpakaļ, mani krievu valodā uzrunā: "Biedri! Ar ko nodarbojaties?" Divi miliči stāv un grib man piesiet zādzības mēģinājumu. Mēģinu visādi paskaidrot notikušo, jo ne jau alus pudeļu zagšanas dēļ esmu lidojis 9000 kilometru tālo ceļu no Latvijas. Nekas nelīdzēja. Aizveda mani uz iecirkni un, sajūsmā par savu ķērienu, ar lielu patosu priekšniekam ziņoja, ka noķēruši pudeļu zagli. Visvisādi centos miličiem iestāstīt, ka esmu kolekcionārs nevis zaglis, bet viņi nespēja saprast, kādēļ man tik ļoti tās etiķetes bija vajadzīgas. Par laimi, pēc kāda laika kabinetā ienāca milicis, kurš zināja, kas ir kolekcionāri. Biju priecīgs bez gala, kad tiku no iecirkņa ārā!

Armēnijā, arī padomju laikos, 1982.gadā notika tā. Tur veikalos plauktos stāvēja ne tikai vietējo, bet arī dažādas ārzemju alus šķirnes, taču tās nepārdeva kuram katram. Tikai augstiem kungiem. Man ļoti kārojās tās ārzemju etiķetes sadabūt! Kāda veikala pagalmā atradu kasti ar retām etiķetēm, bet tās tik ļoti stingri bija pielīmētas, ka bez mērcēšanas nenoņemt. Neatlika nekas cits, kā iet uz veikalu un lūgt, lai man tukšās pudeles pārdod kaut vai par dubultu cenu. Nestu uz viesnīcu un mēģinātu etiķetes noņemt. Bet izrādījās, ka veikala sargi, augumā raženi, būdīgi un iespaidīgi vīri, visu laiku mani bija vērojuši un beidzot ķēra ciet. Atkal ilgi un pacietīgi nācās skaidrot, kādēļ esmu pudeles apskatījis, kādēļ vajadzīgas to etiķetes, bet vismaz šoreiz mani neaizveda uz miliciju.

Pats sākums bija aploksnes

 

Vēl pirms etiķetēm aizrāvos ar aplokšņu kolekcionēšanu. Kārtoju tās pa tēmām: arhitektūra, daba un botānika, personas un tā tālāk. Kad sāku domāt, kā cēlusies mana vēlme vākt un kolekcionēt, tad nāk prātā bērnu dienas, kad tik daudz reižu dabūju pērienu no tēva. Mani nevarēja atraut no grāmatu lasīšanas! Lasīju kalendārus, piedzīvojumu un nopietno literatūru. Visu, kas šķita interesants. Tie pērieni nelīdzēja, jo lasu joprojām... Vēl pirms kāda laika manā bibliotēkā bija 5 tūkstoši grāmatu. Tagad jau esmu to skaitu samazinājis. Daļu atdevu Jūras spēku mācību centram, daļu 2.bibliotēkai, daļu cilvēkiem, kuri interesējās par īpašām tēmām.

Kļuvis pieaudzis, aizrāvos ar monētu krāšanu. Vēl mācoties universitātes vēsturniekos, piedalījos arheoloģiskajos izrakumos. Brīdis, kad zemē atrodi kādu senu lietu, ir ļoti aizraujošs. Monēta tāpat kā etiķete var stāstīt ļoti daudz. Tā ir vēsture un reāla liecība. Izrakumos atrastās monētas parāda, kāda ir bijusi tirdzniecība, kā attīstījušies valstu savstarpējie sakari.

Diapozitīvu vilinājums. Pilis un baznīcas

 

- Savu diapozitīvu kolekciju arī sāku veidot diezgan sen. No sākuma fotografēju tikai Latvijā. Dievnamus un pilis. Vēlāk arī Igaunijā, Lietuvā, Kaukāza republikās. Nu varu tikai nožēlot, ka ar šo nodarbi aizrāvos tik vēlu, jo daudzas Latvijas baznīcas un pilis jau bija nopostītas. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara bija saglabājušās vairāk nekā 250 Latvijas pilis. Arī tādas, kādas vairs citur Eiropā nevarēja atrast. Kad sāku veidot diapozitīvu kolekciju, bija vairs tikai kādas 180 pilis. Šodien to ir tikai ap 50. Kur tās palika? Padomju laikos iznīcināja. Sistēma ļoti vienkārša. Izgudroja likumu, kas šīs ēkas aizsargāja kā valsts dabas un arhitektūras pieminekļus. Bet tad deva norādījumus, ka vajag organizēt komjauniešu grupas, kas met akmeņus uz baznīcu jumtiem. Kad jumti tādējādi bija sabojāti, drīz vien ēka aizgāja postā, jo, lai jumtu saremontētu, vajadzēja simts un vienpadsmit dažādas saskaņošanas un parakstus. Galu galā tas taču bija arhitektūras piemineklis! Kamēr visas atļaujas kāds aktīvists tomēr sadabūja, parasti vairs jau nebija ko glābt.

Esmu izveidojis arī kapsētu diapozitīvu kolekciju. Latvijas un ārvalstu. Piemēram, Bizantijas 4., 6, 8. gadsimta kapsētas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām.

Ekskursiju valdzinājums

 

- Katram kolekcionāram viņa vākums ir pats svarīgākais un labākais. Katram no mums ir brīži, kad gribas, lai tavu kolekciju novērtē, iepazīst arī citi. Man šķiet, ka ne tik svarīgi ir palielīties un lepoties, bet gribētos, lai cilvēki ikdienā vienaldzīgi nepaiet garām daudzām interesantām lietām. Gadus četrdesmit esmu strādājis par ekskursiju vadītāju. Tas ir interesants darbs. Vadot ekskursijas, esmu domājis par to, lai katrā cilvēkā, it sevišķi augošā bērnā, radītu zinātkāri pēc jaunā. Lai nezustu vēlēšanās uzdot jautājumu "kāpēc?", jau pieaugušam esot.

Kolekcionārs ir nepārtrauktā kustībā, papildinot savas kolekcijas. Vienā ziņā tas ir tas pats, kas spēlēt tādu kāršu spēli kā zolīte. Jākombinē, jānovērtē situācija un jāparedz uz priekšu. Taču ikvienam kolekcionāram, lai ko viņš krātu, ir kāda būtiska īpatnība. Mēs papildinām ne tikai savas zināšanas, bet varam ar tām bagātināt arī citus. Man jautā - kā tu to visu zini? Vienkārši kapājos cauri grāmatām, žurnāliem un krāju mazumiņu pie mazumiņa. Savulaik slavenajam Kantam prasīja, kas tad ir filozofija. Viņš skaidroja tā: "Filozofija ir ļoti vienkārša zinātne, - vairāk zini, vairāk aizmirsti. Ja vairāk aizmirsti - mazāk zini. Es visu laiku esmu uz tās robežas, kad zinu maz, bet gribu zināt vairāk." Ko lai dara, ja man gribas un gribas zināt aizvien ko jaunu? Tieši šī vēlme uzzināt, pilnveidoties ir tas, kas cilvēku atšķir no citām dzīvām būtnēm.

Pīrādziņi ar suņa gaļu

 

- Abi ar sievu savulaik bijām apņēmušies apceļot visas 15 savienības republikas. Viņai pilnībā tas neizdevās, bet es šo apņemšanos tomēr īstenoju. Vēl esmu bijis Japānā, Korejā, Mongolijā, Ķīnā. Sibīrijā, koncentrācijas nometnē esot, raku zeltu, nogaršoju, kāda ir žurkas gaļa, kāda - suņa gaļa. Pēc kara mācījos jūrskolā, un prakse mums bija Tālajos Austrumos. Uz kuģa mūs baroja labi. Pēc tā laika standartiem deva labāko - baltmaizi, bet varat saprast, ko nozīmē latvietim dzīvot bez rupjmaizes! Bet to baltmaizi bāza no rīta līdz vakaram! Tad vēl kaltētie kartupeļi, kaltētie kāposti, kaltētie burkāni, olu pulveris. Nekā svaiga! Iebraucām Korejā un, kamēr kuģi pielādē, mēs, jūrnieki, dodamies uz krodziņu. Ar vienu jūrnieka pufaiciņas - bušlata - ziedošanu krodziņa saimniekam pietika, lai desmit cilvēki par brīvu tiktu pie rīsu šņabja un vēl divdesmit rīsu miltu pīrādziņiem ar gaļu. Kā paši domājām - ar sivēna gaļu. Garšīgi, ka bail! Pirkstus var norīt! Zinājām taču, ka mēnesi atkal no kaltētas barības vien būs jādzīvo. Tad kādu reizi, kad atkal šādā Korejas krodziņā ieturējāmies, meklējot tualeti, sajaucu durvis un nokļuvu pagalmā. Tur piesieti kādi divdesmit suņi. Ienākot saimniekam prasu, kādēļ viņš, tik turīgs nebūdams, baro tādu suņu varzu? Atbilde skanēja lauzītā krievu valodā: "Kušaķ, kušaķ!" (Ēst, ēst! - krievu val.) Kad to pateicu saviem vīriem, viņi pirmā šoka laikā mani gandrīz piekāva!

Kādam jābūt kolekcionāram?

 

- Pirmkārt, ļoti zinātkāram. Otrkārt, pacietīgam un rūpīgam. Ir jāizstrādā savas kolekcijas klasificēšanas veidi, sistēma. Ja ir haoss, tad nekā nav! Polijā ir vismaz 200 alus darītavas un katrai no tām ir savas firmas zīmes. Kopskaitā 800. Ja tās visas sametīs vienā kaudzē, nebūs ne interesanti, ne pārskatāmi. Mana Polijas alus etiķešu kolekcija ir visai pilnīga, bet līdz galam to noformēt ir ļoti sarežģīti. Galu galā ik pēc laika mainās etiķešu zīmējums, mainās brūžu īpašnieki, un tas atspoguļojas etiķetē. Kolekcionārus interesē arī etiķešu krāsu toņi. It kā zīmējumi vienādi, firma viena, bet tipogrāfija kaut kādu savu tehnisku iemeslu dēļ vienu metienu izlaiž gaišākā, otru tumšākā tonī. Tas atkal ir kaut kas cits un iegūšanas vērts.

Sarakstos ar kolekcionāriem no daudzām valstīm, - Kanādas, Polijas, Čehijas, Zviedrijas un citām. Tā ir lieliska iespēja iepazīt šos cilvēkus. Viens ir profesors, cits izgudrotājs un tā tālāk. Ļoti interesanti, bet pastāv tāda lieta kā savstarpēja uzticēšanās. Pēc abpusējas vienošanās, es varu sūtīt vērtīgu etiķeti, cerībā no saņēmēja gaidīt ko līdzīgu, bet jārēķinās, ka otrs nebūs godīgs un savu neatsūtīs. Mana pieredze liecina, ka uz rietumiem var sūtīt visu. Tur cilvēki tomēr augstu vērtē savu goda vārdu un negrib zaudēt cieņu. Uz austrumiem sūtot, nevaru galvot ne par ko. Ir arī tā, ka Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā daudzi mani paziņas nav vairs varējuši sarakstīties un atsūtījuši daudznozīmīgu ziņu par savas dzīvesvietas maiņu. To varu tikai izskaidrot ar viņu čekas iejaukšanos. Tas notiek tagad. Piemēram, kad no Liepājas sūtīju vēstules uz Minsku, adresātus tā sasniedza ātrākais pēc mēneša. Domāju, ka ne jau pasta dēļ tās tik ilgi kavējās.

Krāt un kolekcionēt var visu

 

- Tā jau arī notiek! Cilvēki aizraujas ar ļoti dažādu mantu, lietu krāšanu, bet, manuprāt, svarīgi ir kolekcionēt to, kas vēlāk būs laikmeta liecības. Labi tam noder pastmarkas, apsveikumu kartiņas, nauda. Rīgā esot, apskatīju ļoti interesantu uzpirksteņu kolekciju. Nemaz nezināju, ka tādi mēdz būt. Speciāli buru šūšanai, maisu šūšanai, linu audumam, smalkiem izšuvumiem un tā tālāk.

Uz jautājumu, kādēļ katrs kolekcionārs ir aizrāvies ar krāšanu, atbildes būtu ļoti dažādas. Kad paņemu kādu savu alus pudeles etiķeti, tūdaļ atceros, kā pie manis tā nokļuva, kādi notikumi ar to saistās. Tā ir ar visu. Visgrūtākais ir sakārtot un regulāri sekot kolekcijas kartotēkai. Ja ne, būs briesmīgs haoss.

Lietas iegūst vērtību un noteiktu attieksmi, tikai vadoties no cilvēka zināšanu līmeņa. Ja kāds savu mūžu nodzīvo pelēki, neinteresējas ne par ko, dzīvo, lai tikai būtu apģērbts, paēdis un jumts virs galvas, - tādam cilvēkam vērtīgākais dzīvē būs tikai dienišķā desa un kurpes, kas kājās. Erudīts, zinātkārs cilvēks uz pasauli un lietām skatās ar pavisam citām acīm.

Skaudība vai interese?

 

- Jā, tas ir piedzīvots, ka cita kolekcionāra acīs redzama īsta skaudība. Ja redzu ko vērtīgu, man, protams, rodas interese, vēlēšanās to iegūt, sarunāt maiņu un tamlīdzīgi. Skaudība man nepiemīt, jo pēc horoskopa auns nav ļauns.

Pagrīdnieka pieredze

 

- Droši vien pie manas kolekcionāra pieredzes var pieskaitīt arī to, ka, sākot no sešdesmitajiem gadiem, biju iesaistījies Liepājas pagrīdnieku organizācijā, kolekcionējām pilsētā uzvilkto sarkanbaltsarkano karogu drēbes strēmelītes. Čekai šie karogi ļoti nepatika..., bet mums gan! Reiz Latvijas karogs Raiņa parkā izpletņlēcēju torņa galā, kādus 50 metrus virs zemes, plīvoja veselu dienu. Pēc tam gan torni sazāģēja gabalos, pamatojot to ar slikto tehnisko stāvokli.

Kolekcionāra sapnis

 

- Sapnis? Lai kolekcijā būtu viss, ko kāroju. Agrāk domāju, kaut nu es dabūtu vismaz vienu Austrālijas alus etiķeti. Vismaz vienu! Kad braukāju pa Eiropu, nevienu tādu etiķeti nevarēju sameklēt, taču ar laiku ieguvu daudzas Austrālijas etiķetes, un nu šī kolekcija ir pilna. Sapnis piepildīts, bet... No Āfrikas man ir tikai 3 etiķetes. Gribu šo kolekciju papildināt. Tas ir jaunais sapnis!

Vizītkarte

 

Kolekcionāra stāžs: 50 gadi.
Dzīves moto: mācies, noskaidro, tad zināsi!
Skaistākais gadalaiks: rudens.
Karstākā vēlēšanās: būt veselam līdz dzīves beigām.

© Daiga Mikuļska

2 atbildes iekš“Par alus etiķetēm un ne tikai”

  1. Berenika Austriņa
    maijs 29, 2013 @ 1:33 pm #

    Leimaņa kungs, lūdzu piezvaniet uz telefonu 29247890 konsultācijai

    • maijs 29, 2013 @ 1:38 pm #

      Raksts ir ņemts no Daigas Mikuļskas, jums vajadzētu sazināties ar Daigu (augstāk ir redzams links uz pašu rakstu). Lai gan, cerams, ka arī Leimaņa kungs mūs lasa 🙂

Atbildēt uz Berenika Austriņa Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

(Required)

Saits griežas uz WordPress   Premium Style Theme by www.gopiplus.com